LSM.LV: Īens Bonds par "Brexit" sarunu gaitu un gaidāmajiem izaicinājumiem

Ian Bond speaks to LSM (Latvian Radio) about how people in the UK are coming to terms with Brexit.

Latvijas Radio: Eiropas Parlaments ir nobalsojis par „ievērojamu progresu” “Brexit” sarunās, un tas ļauj pāriet uz nākamo sarunu kārtu. Eiropas Savienības valstu līderi, visticamāk, nobalsos tāpat. Taču vai mēs tiešām varam teikt, ka šis „ievērojamais progress” ticis sasniegts?

Īens Bonds: Ir interesanti, ka Eiropadomes priekšsēdētājs Donalds Tusks savā vēstulē Eiropas līderiem pirms samita norāda, ka ir sasniegts nevis ievērojams, bet gan mērens progress. Pēc viņa vārdiem, notiek sacensības ar laiku, lai panāktu gala vienošanos, vienošanos par pārejas periodu, vienošanos par turpmāko attiecību ietvaru. Viss tas ir jāpanāk līdz brīdim, kad Lielbritānija izstāsies no Eiropas Savienības.

Protams, kaut kāds progress ir sasniegts, taču nevajadzētu domāt, ka tās ir stāsta beigas. Ir vēl ļoti daudz darāmā.

Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers britu premjeri Terēzu Meju nosaucis par sīkstu sarunvedēju. Vai no Lielbritānijas skatupunkta Terēza Meja ir bijusi pietiekami stingra?

Manuprāt, no Junkera puses tas bija ļoti pieklājīgi teikts. Patiesībā Apvienotā Karaliste ir ļoti vājā pozīcijā, kamēr Eiropas Savienības pozīcijas ir ļoti stipras. Un ir ļoti stingri ierobežojumi tam, ko Terēza Meja drīkst un var darīt. Turklāt nozīmīgs ir iekšpolitiskais faktors, jo viņa vada mazākuma valdību un ir atkarīga no Ulsteras unionistu partijas, kurai ir savas ļoti šauras intereses Ziemeļīrijā. Es nezinu, vai viņa ir sīksta sarunvedēja, bet viņa ir sarunvedēja visai sarežģītā vietā.

Vai pašā britu valdībā ir patiesa izpratne par to, ko “Brexit” īsti nozīmēs?

Britu valdībā ir ļoti daudz domstarpību, un es baidos, ka daudzi no kaismīgākajiem “Brexit” atbalstītājiem britu kabinetā pat 18 mēnešus pēc referenduma joprojām visai vāji izprot, kā Eiropas Savienība darbojas un kādi varētu būt turpmākās vienošanās parametri.

Iespējams, ka vienīgais valdības pārstāvis, kurš skaidri apzinās to situāciju, kurā mēs esam nonākuši, ir finanšu ministrs Filips Hamonds. Manuprāt, viņš labāk par citiem saprot, ka Lielbritānijas pozīcijas ir vājas un valsts ekonomiskās pozīcijas tiks nopietni apdraudētas, ja mēs centīsimies aiziet no Eiropas Savienības bez jebkādas vienošanās.

Kādi ir lielākie izaicinājumi, ar kuriem mums, īpaši Lielbritānijai, būs jāsaskaras pēc šī samita?

Es domāju, ka galvenā problēma joprojām būs Īrijas robežas. Ir sasniegts ievērojams progress pilsoņu tiesību jautājumā. Ir panākta vienošanās, ja ne par naudas summu, kas Lielbritānijai būs jāmaksā Eiropas Savienībai, tad vismaz par metodoloģiju, kā aprēķināt šo summu. Taču Ziemeļīrijas problēma joprojām ir diezgan sarežģīta. Premjerministre ir parakstījusies uz likumdošanas saskaņošanu un tagad cenšas apgalvot kaut ko pilnīgi pretēju tam, kā to uztver pārējā Eiropas Savienība. Un tā nākamajai sarunu kārtai būs nopietna problēma.

Ja mums būs vienota ekonomiskā telpa visā Īrijas salā un ja mēs vēlamies vienotu ekonomisko telpu Ziemeļīrijai un pārējai Lielbritānijai, ir pilnīgi loģiski, ka nevar būt atšķirīgi noteikumi Īrijai un pārējai Eiropas Savienībai. Vienīgais veids, kā premjerministre var pildīt abus solījumus par to, ka nebūs stingrās robežas starp Ziemeļīriju un Īriju un pārējo Lielbritāniju, ir  - vai nu paliekot vienotajā ekonomiskajā zonā un muitas zonā, vai vismaz ievērojot kopējos noteikumus. Varbūt viņa to apzinās, taču nevēlas to atzīt britu sabiedrībai un parlamentam

Es tieši gribēju prasīt par britu parlamenta balsojumu, ko jau sauc par vienu no smagākajiem triecieniem Mejas valdībai. Proti, balsojumu par to, ka pirms izstāšanās no Eiropas Savienības parlamentam būs pēdējais vārds par jebkuru “Brexit” vienošanos. Vai tas nozīmē, ka parlaments beigu beigās var “Brexit” pateikt – nē?

Manuprāt, tomēr nē. Lisabonas līguma 50. punkts nosaka konkrētu grafiku, un pulkstenis sāka tikšķēt tad, kad britu valdība informēja Eiropas Savienību par savu apņemšanos aiziet no bloka. Mēs zināms – ja mēs neko nedarīsim, mēs izstāsimies 2019.gada 29.martā. Tas vairāk nozīmē to, ka, piemēram, nākamā gada rudenī, aptuveni pusgadu pirms plānotās izstāšanās parlamentā var notikt balsojums, kurā var atzīt, ka valdības panāktā vienošanās ar Eiropas Savienību nav apmierinoša un tiek dots papildu laiks tās pilnveidošanai. Un tajā brīdī britu valdībai būs jāsaskaras ar interesantu izvēli – vai pieprasīt izstāšanās sarunu pagarinājumu, kas ir pieļaujama. Un arī pārējais Eiropas Savienībai vienbalsīgi būs jālemj, vai šādu pagarinājumu atļaut.

Tas nenozīmē, ka parlamentam ir tiesības diktēt “Brexit” noteikumus, taču tas ļauj palielināt spiedienu uz valdību sarunu noteikumu izmaiņu jautājumā, vai drīzāk mēģinot uzlabot piedāvājumu.

Kā jūs redzat situāciju, ja Lielbritānija nebūs spējīga noslēgt izstāšanās sarunas līdz 2019.gada 29.martam?

Haoss! Mēs jau tagad to redzam dažādās sfērās. Ja nebūs vienošanās, situācija būs ārkārtīgi neskaidra gan no praktiskā, gan juridiskā viedokļa. Ir nepieciešama kaut kāda sekojoša vienošanās. Piemēram, EUROATOM gadījumā mums vairs nebūs iespējas importēt nepieciešamos izotopus, kas tiek izmantoti izmeklējumos vai vēža ārstēšanā. Var rasties situācija, ka nenotiks lidojumi, kurus līdz šim veikuši vairāki britu aviopārvadātāji. Uz mūsu robežām, piemēram, ostās, no kurām mēs daudz ko eksportējam, var tikt ieviestas dažādas muitas pārbaudes, kuras mēs jau kādu laiku neesam piedzīvojuši.

Un pēdējais jautājums. Kāda ir attieksme britu sabiedrībā? Vai tā ir mainījusies kopš “Brexit” referenduma. Vai varbūt jūs esat manījis kādas pārmaiņas attieksmē, kaut vai pret Eiropas Savienību?

Ironiski, bet arvien vairāk cilvēku beidzot sāk saprast, ko tad īsti Eiropas Savienība mums dod.

Taču, runājot par šķelšanos britu sabiedrībā, es nedomāju, ka tā ir mazinājusies. To atspoguļo arī šķelšanās konservatīvajā partijā. Ir ļoti dziļa plaisa starp tiem cilvēkiem, kuri ir pilnībā pārliecināti, ka Lielbritānijai ir nepieciešams atbrīvoties no Eiropas Savienības važām, ja valsts grib būt veiksmīga, un tiem, kuri neuzskata mūsdienu apstākļos par saprātīgu saišu saraušanu ar mūsu lielāko ekonomisko un drošības partneri. Es tiešām neredzu nekādas pazīmes, ka šīs atšķirības mazinās.